Kazhes pierakstu burtnīca

Miniseriāla "Pansija pilī", kas balstīts Anšlava Eglīša tāda paša romānā, tapšana, mani izteikti priecēja: Anšlava (nevis Jāņa) Eglīša darbi man visnotaļ patīk, jo īpaši - tādi, kas vēsta par Latviju līdz Otrajam pasaules karam, aktieru ansamblis un seriāla veidotāji pārliecināja (ieskaitot Edgaru Mākenu kā vienu no mūzikas autoriem). Vispār jau šo vajadzētu skatīties uz lielā ekrāna, taču mūsu gadījumā tas būtu par sarežģītu, tad nu izmantojām iespēju skatīties šo Internetā (GO3 platformā, kuras sevišķi fani gan neesam).

Linas Žutautes grāmatas par "Kiku Miku" mūsu mājās ir bijušas grāvējs, kopš ar tādām iepazināmies pirms nu jau saviem četriem gadiem noteikti. Par Kiku Miku "fano" gan Estere, gan Jurģis, līdzās standarta grāmatām iegādātas arī pāris Kikas Mikas enciklopēdijas un nesen - arī puzles. Uzzinot, ka lietuviešu bērnu literatūras dižpārdoklis tagad pieejams arī multfilmu veidā, sapratām - būs jāskatās. Un te nu jāsaka - grāmatas ir labākas. Patlaban pieejamas astoņas sērijas, vai nākotnē gaidāmas vēl - patiesībā man ir gluži vienalga.

To, ka Netflix miniseriālu par Deividu Bekemu (centīšos rakstīt viņa uzvārdu bez "h", bet gan jau kādu reizi tāpat aizmirsīšos) ir vērts redzēt, dzirdēju gan no tādiem cilvēkiem, kuriem futbols ir nozīmīga dzīves daļa, gan tādiem, kuri man galīgi nesaistās ar premjerlīgas faniem. Marinai to piedāvāju no pretējā skatu punkta - ka tas ir seriāls par vienas no Spice Girls dalībniecēm vīru, kā nekā garšvielu meitenes bija viņas skolas laiku mīļākā grupa. Marina brīdi padomāja un piekrita. Tad nu dažu dienu laikā (netipiski ātri mums, ievērojot to, ka lai arī sērijas ir tikai četras, bet katra no tām ir garāka par stundu) šo saturu noskatījāmies.

Futurama ir kārtējo reizi atpakaļ, mazulīt! Un ar blekdžeku un prostitūtām! Vai arī bez, kā nu tev labāk tīk. Lai vai kā, bet viens no maniem iecienītākajiem animācijas seriāliem (ar kuru man gan, protams, ir mīlu-ienīstu tipa attiecības) ir kārtējo reizi reanimēts, šajā reizē - straumēšanas platformā Hulu. Izlikšos, ka zinu, vai šī platforma ir pieejama Latvijas iedzīvotājiem un ka jaunās sezonas sērijas skatījos tieši tur, un vairāk neko par šo tēmu neteikšu. Tā vietā mēģināšu rast atbildi uz jautājumu: vai kārtējo reizi ar elektrošoka palīdzību reanimētā Futurama ir izrādījusies no kapa izcelšanas vērta?

Pēc ilgstošākas paviesošanās Jeruzalemē sekojām tur dzirdētajam ieteikumam un noskatījāmies vienu Izraēlā tapušu seriālu. "Shtisel" ir viens no pēdējās desmitgades populārākajiem tur tapušajiem darbiem, kas turklāt pievēršas Jeruzalemē ļoti jūtamai, bet "cilvēkam parastajam" (pat Izraēlā) gana svešai tēmai - ultraortodoksālo ebreju komūnas dzīvei. Viņi paši gan nelabprāt saistoties ar "ultraortodoksālo" vārdu, tā vietā dēvējoties par "haredi", bet - tā nav īsti mana darīšana, kādi termini viņiem labāk patīk. Seriālam ir trīs sezonas, agrākos laikos man bija raksturīgi par katru sezonu tapināt atsevišķu aprakstu, bet šoreiz kaut kā to neesmu izdarījis, un varbūt pat labi, ka tā - "Shtisel", lai arī tam ir trīs sezonas, ir viengabalains stāsts, kur īsti mani nesatrauc atšķirības starp pirmo un otro sezonu (un pat ne ar trešo, kura tapa vairāk kā piecus gadus pēc otrās beigām, jo skaidrs bija tas, ka varoņu stāsts vēl nav izstāstīts līdz loģiskajam noslēgumam, kamēr pēc trešās sezonas tas tāds ir).

Pirms vairāk kā trīs gadiem influenceres Svetlanas Žigajevas vīrs Jurijs un savulaik aktīvais slēpņotājs Krisja sēdēja krogā un runājās par Latvijas futbolu. Trešais - datorspēles "Britu pēdējā sezona" dizaineris - ierosināja, ka viņiem vajadzētu paņemt kameru un savas diskusijas piedāvāt plašākai auditorijai. Šādi radās podkāsts (jeb aluskāsts) "Pa pāris kausiem". Savukārt tā trešajā sezonā radās komanda "Futbola Komūna Pa pāris kausiem / viens totalizatoru kantoris, kura nosaukumu nerakstīšu, jo man nekādas saistības nedz ar šo, nedz kādu citu totalizatoru kantori nav", un tās gaitas tapa dokumentētas seriālā "Futbols vispirms". Lūk, tā.

Kad beidzu skatīties BoJack Horseman, uzreiz bija jautājums: kas tālāk? Pašā Bodžekā vispār jau bija atbilde: "There's always more show", taču tā īsti nederēja šajā konkrētajā situācijā kā recepte. Un tomēr - izrādījās, ka BoDžeka māksliniece un producente Liza Hanavolta ir izveidojusi pati savu animācijas seriālu pieaugšajiem "Tuca & Bertie", un te nu es esmu nonācis.

Tas nu ir noticis, un emocijas ir drīzāk skumjas - esmu noskatījies visas sešas "BoJack Horseman" sezonas, un vairāk to nebūs. Labā ziņa - nav jau aizliegts tās skatīties atkal no sākuma!

Pēc ilgāka pārtraukuma pabeidzu skatīties "Bojack Horseman" piekto sezonu. Pauze bija ne tādēļ, ka pazuda interese, bet visādu citu darāmu lietu izraisīta - prioritātes, prioritātes.

Esmu ticis pāris pusei BoJack Horseman stāstam, un tagad sanāk mazliet iepauzēt pirms tā turpinājuma, jo pārāk daudz sakrājies citu lietu, ar kurām jātiek galā vispirms, tā kā es neesmu kā šī seriāla galvenais varonis un vismaz kaut kādā mērā māku rūpēties par prioritātēm šajā dzīvē.

Būtiskākais secinājums pēc "BoJack Horseman" trešās sezonas noskatīšanās: ne tikai pats seriāla galvenais varonis, bet arī es kā skatītājs nemitīgi mēģinu rast argumentus tam, ka "sirds dziļumos, par spīti visiem sastrādātajiem sūdiem, Bodžeks ir labs čalis, tikai dzīve viņu ir pamatīgi sačakarējusi". Bet vai tā patiesībā tiešām ir? Arvien vairāk nākas atzīt, ka tu tomēr esi visi tie sūdi, kurus tu sastrādā, pat ja savā būtībā tu apzinies, ka tā darīt nevajadzētu, savas izvēles nožēlo un pastāvīgi dzīvo pašpārmetumos.

Bojack Horseman otrā sezona sekmīgi turpina to, ko pirmā aizsākusi, neko radikālu formātā nemainot, bet sajūtu līmenī seriāls nav kļuvis sliktāks. Sezonas galvenā sižeta līnija saistās ar galvenā varoņa lielā sapņa piepildīšanos - galvenās lomas atveidošanu filmā "Secretariat", kas ir bijis viņa sapnis kopš jaunības dienām. Ja kas, mūsu realitātē Secretariat bija leģendārs sacīkšu zirgs, kas bija uzvarējis... man pilnīgi vienalga, ko un kā, jo šis ir viens no tiem sporta veidiem, par kuriem man nav pilnīgi nekādas intereses. Būtiskākā atšķirība starp seriāla Sekretariātu un viņa prototipu (izņemot to, ka seriāla gadījumā viņš, protams, bija antroformfisks) ir tajā, ka seriāla pasaulē Sekretariātu pieķēra dopinga lietošanā un viņš dzīvi beidza ar pašnāvību. Tādējādi iedvesmojošais stāsts pārtapa pamācošā stāstā. Un šī stāsta ekranizācijā tad filmējās Bodžeks.

Pieaugušajiem paredzētas multfilmas ir viena no manām vājībām, taču patiesībā tādas skatos itin reti (un nekas līdz šim nav manā sirsniņā spējis izkonkurēt Futurama), bet tā nu sanāca, ka vienā youtube kanālā dzirdēju labus vārdus par Netflix seriālu "Bojack Horseman", un izlēmu dot tam iespēju. Sev neraksturīgi straujā tempā - 4 dienās - esmu noskatījies seriāla pirmo sezonu (proti, 12 sērijas), un varu piefiksēt pirmos iespaidus.

Zināmā mērā "Paliec negatīvs" uzskatāms par "anti Aģentūru", teju katrā aspektā izvēloties citu ceļu. A katra sērija stundas garumā? PN - 10-15 minūtes. A melnbalta? PN - pārspīlēti krāsaina? A iesaistīti visi JRT aktieri? PN - no JRT "atskaitītie" Gāga un Piņķis. Ja ņem vērā, ka pilnīgi cita ir arī mērķauditorijas demogrāfija, atšķirības lielā mērā saprotamas. Tā kā es pats galīgi neatbilstu mērķauditorijai, korekti vērtēt, cik labi vai slikti šis seriāls atbilst tam, ko no tā sagaida īstais skatītājs, protams, nevaru, līdz ar to mans vērtējums būs no tā cilvēka skatu punkta, par kuru kā pat skatītāju drīzāk domā Alvis Hermanis nevis Una Rozenbauma.

Netflix mini seriāls Dāmas gambīts 2020. gada rudenī pēkšņi šahu padarīja par seksīgu spēli, kuru vēlējās spēlēt ne vairs tikai nūģi, ņergas un zubrilas, bet arī karsējmeitenes un hipsteri. Diez vai šis jaunais popularitātes vilnis būs ilgdzīvotājs, gan jau to drīzumā aizslaucīs nākamā aktualitāte, par stilīgu padarot, piemēram, klingon apguvi vai tvista dejošanu, līdz ar to šaubos, ka šī gada beigās gaidāmā Karlsena cīņa ar vēl nenoskaidroto pretendentu raisīs diži lielāku sabiedrības interesi nekā astoņpadsmitā gada cīņa starp Karlsenu un Karuanu. Pats es sevi arī ne par kādu dižo šaha cienītāju neuzskatu, lai arī savulaik esmu organizējis līdz šim vienīgo Latvijā šaha turnīru slēpņotājiem, bet pats fakts, ka šahs vismaz uz neilgu laiku kļuva aktuāls, man patīk.

After Life otrā sezona turpina stāstu par Tonija ceļu pēc dzīves beigām, kaut kādā mērā vēršot to plašumā un cenšoties pārmērīgi nenodarboties ar pašplaģiātu, reizēm ar labākiem, reizēm - sliktākiem sasniegumiem. Par ko Džerveizam izsakāma pateicība - Tonija ceļš ir lēns, nav kaut kāda viena klikšķa, kad cilvēks pēkšņi ir restartējies un "vesels", pārmaiņas ir ļoti pakāpeniskas un reizēm atkal viss aiziet nepareizajā virzienā, it īpaši, ja apstākļi nav iegriezušies tā, kā to varētu vēlēties. Kaut kādā mērā mani arī nebeidz pārsteigt, cik labi Džerveizs spēj apvienot ciniskumu un romantiku.

Rikijs Džerveizs, kas ir šī seriāla scenārists, režisors un galvenās lomas atveidotājs, ir viens no maniem iecienītākajiem komiķiem, aktieriem un savā ziņā - vispār cilvēkiem. Ne visi viņa TV un kino darbi mani ir vienlīdz uzrunājuši, bet man Džerveizs patīk ar to, ka viņš ir ļoti konsekvents - savā ziņā var teikt, ka katrā atveidotajā varonī (vismaz gadījumos, kad viņš pats ir scenārija autors) viņš atveido kādu daļu no sevis, no tā, kā viņš redz pasauli un kāda viņš vēlas, lai tā būtu. Viņš ir cinisks un sarakstisks, bet vienlaikus - arī ne bez liriskās nots. Gribētos teikt, ka viņa rokraksta būtiska sastāvdaļa ir tajā, ka paši lielākie riebekļi un idioti, kas parādās viņa darbos, nav riebekļi un idioti tāpat vien, tur ir apakšā kaut kas vairāk, un tajā ir Džerveiza komēdijas sāls - viņš rāda cilvēkus, nevis karikatūras, pat tad, ja šie cilvēki pirmajā brīdī šķiet karikatūriski.

Šaubu, vajag vai nevajag iegādāties "Aģentūru", man nebija nemaz. Protams, kaut kādā mērā es esmu JRT fanu puika, bet ne tikai tāpēc. Šajos dīvainajos apstākļos teātra atbalstīšana man šķiet esam tāds kā pienākums - esmu jau par šo tēmu izteicies, bet atkārtošu atkal un atkal: vēlos, lai tajā brīdī, kad kultūras iestādes atkal varēs vērt vaļā savas durvis, mēs neattaptos pasaulē, kur tev ir izvēle starp muzikālām komēdijām un nemuzikālām komēdijām. Līdz ar to man nebija obligāti jāgaida, ka Hermanis būs kavā atradis spēcīgākas kārtis kā Tarkovskim. Jā, protams, daudz lētāk ir uz mēnesi abonēt Netflix un tur tev būs plaša izvēle, Holivudas aktieri un liels budžets, bet ne par to ir šis stāsts - jo ne jau Raienu Goslingu es gribu redzēt nākamgad un aiznākamgad uz teātra skatuves. Un šī laikam būs tā reize, kad es neteikšu, ka šie jautājumi ir jārisina valstij un ka nav normāli šādu "pienākumu" - atbalstīt teātra māksliniekus - uzvelt cilvēkam parastajam. Es esmu tas, kurš ir sajūsmā par Gunu Zariņu, nevis Jānis Reirs - tāpēc tā ir tieši mana probēma. Labi, gana šādu atkāpju, pāreju pie seriāla.

Pēc Viljama Boida romāna "Restless" izlasīšanas uzzināju, ka ir arī BBC miniseriāls, kurā tas ekranizēts. Formāts "miniseriāls" man noteikti šķiet pieņemams, tālab izlēmu, ka var jau to arī noskatīties. Patiesībā tikpat labi to varētu saukt par vienu garu filmu divās daļās, jo šis "seriāls" sastāv no divām pusotru stundu garām sērijām. Tā kā grāmatu esmu nupat lasījis, tad ļoti labi varu salīdzināt atšķirības starp šiem darbiem, un arī zinu, ka nebūtu īsti korekti teikt, ka Boida darbs te ticis neautentiski pārveidots, jo arī pats romāna autors piedalījās ekranizācijas tapšanā, bet atšķirības starp šiem abiem "Restless" variantiem, protams, ir.

Tas nu ir noticis - esam noskatījušies Silicon Valley līdz galam, un jāatzīst - līdz pat beigām seriāla veidotāji latiņu noturēja diezgan augstu, izvairoties no tipiskākajām klišejām un neizdarot neko tādu, ko es nosauktu par "selling out".

Piektās sezonas laikā Silicon Valley kļūst atkal diezgan kaitinošs, taču mazliet citādā veidā kā iepriekš. Seriāls ir ticis vaļā no sava līdz šim kaitinošākā personāža (TJ Millera atveidotā Ērliha), bet tā vietā kaitinošuma procents pamatīgi uzkāpis citiem varoņiem. Tas īsti nenāk par labu kopējai kvalitātei, jo kādreiz kaut cik cilvēkiem līdzīgi tēli pārvēršas par karikatūrām. Ja jau Ērlihs nebija čalis ar augstu ticamības momentu, bieži pildot "comic relief" personāža funkcijas, tad tas, par kādu ākstu piektajā sezonā pārtop Dinešs, jau ir pilnīgi cits līmenis. Pretešķība Dinešs pret Gilfoilu jau gandrīz no sākta gala bija diezgan vienpusēja, jo rasistiskais sātanists Gilfoils jau no pirmās sezonas bija sakarīgāks par uz ārišķībām tendēto kolēģi, bet jo tālāk progresē seriāls, jo Gilfoils kļūst jēdzīgāks un Dinešs idiotiskāks. Es arī neteiktu, ka manī raisītu sajūsmu tas, ka vairāk ekrāna laika iegūst Džin-Jengs.

Silīcija ielejā esam pārvarējuši ekvatoru un ieejam fāzē, kad Pied Piper sāk kļūt par tādu uzņēmumu, kas tam ar laiku ļautu iegūt vienradža statusu. Protams, ceļš uz turieni ir garš un līkumots, līdz ar to ceturtās sezonas sākumā tiek iziets cauri versijai "Ja nu mēs taisītu video čata aplikāciju", kas visai ātri pārtop par kaut ko tādu, ko labāk nesaukt vārdā, jo kas zina, vai tā piesaukšana vien man nevarētu kādreiz atmaksāties vissliktākajā veidā (īsais raksturojums: tas ir video čats, kurā netiek pārbaudīts, vai tā lietotāji ir pilngadīgi). Līdz ar to Dinešs kā uzņēmuma CEO savas gaitas izbeidz tikpat strauji kā tās uzsācis. Tad vēl te parādās cita brīnišķīga aplikācija, kas ļauj noskaidrot, vai attēlā redzamais objekts ir vai nav hotdogs. Diemžēl Latvijas tirgū es tam potenciālu nesaskatu - ja vēl ar to varētu identificēt kartupeli, būtu cita lieta.

Turpinām ceļojumu pa Silīcija ielejas seriālu, sasniedzot tā ekvatoru. Šajā sezonā Pied Piper palaiž savu produktu tirgū un saskaras ar problēmām, kas pazīstamas katrai reālās pasaules kompānijai - cīņu par daily active users uzlabošanu, jo kāda jēga no daudz reģistrētiem lietotājiem, ja viņi nekad tavā platformā neatgriežas. Otra tēma - Ričarda nespēja samierināties ar to, ka viņš vairs nav Pied Piper izpilddirektors (un sekojoša atgriešanās šajā amatā) - atkal pilnīgi skaidra tēma.

Progress ir acīmredzams - nu jau esam noskatījušies otro Silīcija ielejas sēriju un pienācis laiks raksturot, ko tad tajā esam saskatījuši. Būtiskākais, ko uzreiz uzsvēršu - vismaz pirmo divu sezonu garumā seriāla kvalitāte nešķiet kritusies. Iesaistījušies jauni eksotiski personāži, kuru vidū noteikti jāizceļ teicamais investors Rass Henamans, cilvēks, kurš "ielika radio Internetā". Interesanti, ka diezgan skaidri varēja just ietekmi, ka seriāla scenāristu komandai bija pievienojies grāmatas Disrupted autors Dens Laionss - teksti par to, ka kompānijām galvenais ir izaugsme un vienalga, vai tās kaut ko pelna, bet pat labāk, ne nepelna vispār, ļoti sasaucas ar to, ko viņš rakstījis savā grāmatā.

Manas spējas skatīties seriālus nekad nav bijušas satriecoši augstas un arī šobrīd nav tā, ka es pēkšņi varētu un gribētu tiem atvēlēt daudz laika. Turklāt ir zināms, ka šajā jomā mani arī nav īpaši viegli pārliecināt, ka kaut kas ir obligāti jāskatās. Par "Silicon Valley" es biju labus vārdus dzirdējis vairāku gadu garumā, jo (prognozējami) daudziem maniem kolēģiem šī tēma ir ļoti labi pazīstama un arī es itin labi atbilstu tā mērķauditorijai. Tomēr apstāklis, kas beidzot mani pārliecināja dot šim seriālam iespēju, bija ļoti netieša rekomendācija - pērnā gada nogalē izlasīju Disrupted un uzzināju, ka grāmatas autors ir rakstījis arī šim seriālam. Un, tā kā es augsti cienu un pat mīlu nesaudzīgu cinismu, šķita - jāapskatās, kas tad īsti ir izslavētais seriāls par Silīcija ieleju. Neplānots bonuss bija tāds, ka aizvadītajā rudenī seriāls noslēdzies, un man galīgi nepatīk skatīties kaut ko tādu, kas vēl ir procesā un kam ir visas iespējas ar laiku pārvērsties par pilnīgu sūdu. Protams, cita lieta, ka sākot skatīties arī jau noslēgušos seriālu, tev nevar būt pārliecības, ka sākot ar trešo sezonu tas nekļūs par bezzobaibu situāciju komēdiju, kur katram varonim ir kāda "firmas frāze" kā: "Tā tas ir uztaisīts!" vai "Ньет!"

Par to, cik "Black Mirror" ir saistošs seriāls, man tik ļoti pieriebās klausīties pusdienās ar kolēģiem, ka neatlika nekas cits, kā vien sākt šo seriālu skatīties. Protams, sekojot šai pašai loģikai, nākamais solis būtu sākt spēlēt "Hearthstone", bet gribās cerēt, ka pret datorspēlēm man tomēr piemīt pietiekama imunitāte, lai šāds risks nebūtu sevišķi liels.